Kr. Barons

1985.gada 31. oktobrī Rīgas centrā, Vērmanes dārzā, tika atklāts izcilajam latviešu folkloristam Krišjānim Baronam (1835-1923) veltīts piemineklis. Tajā pašā dienā durvis apmeklētājiem vēra arī Dainu Tēva muzejs netālajā namā Krišjāņa Barona ielā 3. Šeit latviešu kultūras dižgars aizvadījis pēdējos četrus savas dzīves gadus (1919-1923). Mūža nogali apspīd tuvinieku mīlestības saule, un arī pats Kr. Barons sniedz pretī gadu desmitos krāto rāmumu un dzīves pieredzi. Dainu pasaule bija pārvērtusi arī pašu tās kopēju. Pat noguruma brīžos tautas tūkstošgadīgā gudrība sniedz mierinājumu, apskaidrību un norāda uz mūžīgo lietu kārtību.
“Tas darbiņš padarīts. Kādu citu iegādāšu?” rakstīja Kr.Barons pēc “Latvju dainu” (6 sējumi 8 grāmatas, 1894-1915) pēdējo sējumu saņemšanas. Mūža nogalē patiešām ir jāturpina darbs.Krišjānim Baronam padomā īpaši pētīt tautasdziesmu metriku. Latvijas Izglītības ministrijas lūgumu sakārtot “Latvju dainu izlasi”, kuras lasītāji būtu skolu jaunatne, Kr. Barons pilda kopā ar savu mīļo “vedekliņu pūpoliņu” Līnu Baronu (1872-1932). Tāpat arī “Atmiņu” grāmatas rakstīšanā bez Līnas palīdzības neiztikt. Šis darbs iznāca jau pēc Kr. Barona nāves- 1924.gadā.
Kā dainu sentēvi, darbu darot, Aizsaules vaigā ieskatījušies, tā arī Kr. Barons, kaut jau sirmos gados, aiziet vēl iecerētu darbu viducī… Ne katram ir tā lielā laime sava mūža padarīto redzēt, tautā aizejam. Ne katram ir dots Dieva padoms pēc gadu desmitu grūta, nesavtīga darba teikt: “Nu jā, drusku strādāts jau ir…”
Cilvēka mūžs ir raibs kā dzeņa vēders. Notikumi virknējas un klājas cits pie cita kā jumta skaidas. Un tad, ja neesi mētājies pa pasauli bez skaidra mērķa un pārliecības, tavas ēkas jumtam cauri netecēs ne rudens lietavas, ne pašu jumtu noplēsīs spēji uznākušais viesulis.
Krišjāņa Barona mūžā pieticis gan priecīgu, gan skumīgu brīžu, sevis pārvarēšanas prieka un neziņas biedējošā tukšuma, tuvu un tālu zemju tautu vilinājumu un vilšanās. Viena cilvēka dzīve var būt arī vēstures grāmata – bet ne sausu gadskaitļu virknējums. Drīzāk – krāšņs ilustrētais pielikums, kurā uzskatāmi viena cilvēka Likteņa segā ieausti lielo pasaules pārvērtību dzīpari.
Krišjāņa Barona mūžs – no klaušu laikiem līdz Latvijas valstiskumam.

 

Biogrāfija

1835. gada 31. oktobris – dzimis Strutelē muižas kalpotāja Jura un Eņģeles ģimenē.
1842 – sācis skolas gaitas Dobelē, tad Dundagas Kubeles (Kubalu) skolā.
1848-1851 – mācās Ventspils elementārskolā un apriņķa skolā.
1852-1855 – mācās Jelgavas ģimnāzijā.
1856 – studijas Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē ar specializāciju astronomijā. Piedalīšanās jaunlatviešu pulciņa darbā. Ceļojums kājām no Tērbatas līdz Dundagai. Ģeogrāfijas grāmatas “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” 1858 – 1859 – Ceļojums kājām no Tērbatas līdz Dundagai. Ģeogrāfijas grāmatas “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” izdošana
1862-1865 – Pēterburgā darbs latviešu laikrakstā “Pēterburgas Avīzes“. Apprecējies ar Dārtu Rudzīti.
1865.gada 13. oktobrī – dzimis dēls Kārlis. (Miris 1944. gadā)
1867-1880 – mājskolotāja darbs Voroņežas guberņas Uderevkas muižā muižnieka I.Stankeviča ģimenē. Sastādījis bibliogrāfisku rādītāju par Baltijas guberņām (1867) .
1878 – latviešu tautasdziesmu apkopošanas un sistematizēšanas darba sākums Maskavā.
1880 – Maskavā kāds vācu galdniekmeistars pēc Kr.Barona rasējumiem izgatavo Dainu skapi.
1893 – atgriešanās Rīgā
1894. gada marts – Jelgavā iznāk “Latvju dainu” 1.burtnīca.
1900 – 1909 – kopā ar sievu īrē dzīvokli Āgenskalnā. Intensīvs dainu publicēšanas darbs.
1909-1919 – dzīves gadi Vecmīlgrāvī, kokrūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska (1845-1927) celtajā Burtnieku namā
1914. gada jūnijs – mirusi sieva Dārta (dzim. 1838. g. Limbažos)
1915 – Dainu izdošanas noslēgums
1919.gada vasara – pārcelšanās uz Rīgas centru, Suvorova (tagad Kr. Barona) ielu 3, kur dēla ģimenes vidū aizvada mūža turpmākos gadus.
1920-1922 – darbs pie “Latvju dainu izlases”un “Atmiņu” sagatavošanas kopā ar vedeklu Līnu. Aizsākts pētījums par tautasdziesmu metriku.
1923. gada 8.marts – miris 88. dzīves gadā

Burtnieku nams

Burtnieku māju 1908. gada ceļ Augusts Dombrovskis. Šis Latvijā pirmais latviešu inteliģences jaunrades un atpūtas nams kļūst par vienu no galvenajiem akcentiem A. Dombrovska mecenātiskajā darbībā, kuras rezultātā XX gadsimta sākumā Vecmīlgrāvī rodas kultūras un izglītības centrs. Šeit tolaik ir vēl divas skolas, bērnudārzs, dzīvojamās mājas Dombrovska fabrikas strādniekiem.
Šo namu par savām mājām reiz saukuši rakstnieki un dzejnieki J.JaunsudrabiņšK. SkalbeJ. Poruks, L. Paegle, mākslinieki PKalve, A. Štrāls, V. Zeltiņš, G. Šķilters, T. Zaļkalns. Gandrīz visu nama pastāvēšanas laiku šeit dzīvojis ari Krišjānis Barons(1909. – 1918.) ar sievu Dārtu Baroni, kurai Burtnieku māja kļuva par pēdējo mājvietu šaisaulē (viņa mirst 1914. g.).
Īsajā laikā, kad māja pastāv kā jaunrades nams (1908. – 1914.), šeit tapis daudz nozīmīgu darbu gan latviešu literatūras, gan mākslas vēsturē. J.Jaunsudrabiņa “Aija” un pirmie uzmetumi “Baltajai grāmatai” dzimuši Vecmīlgrāvī. Te tapušas arī dažas no K. Skalbes pasakām, kā arī viņa kārtotā dainu izlase “Baltās lapas” – grāmata, kurā pausts emigrācijā pārdzīvotais. Leons Paegle,strādādams par skolotāju Zaļajā skolā un dzīvodams Burtnieku mājā, rada savus pirmos dzejoļus. P. Kalve un V. Zeltiņš atstāj spilgtas pēdas latviešu glezniecībā. Visā latviešu vēsturē nozīmīgs fakts ir pēdējo divu “Latvju dainu” sējumu (5. un 6.) iznākšana 1915. gadā, tātad Burtnieku mājā Kr. Barons pabeidzis kārtot tautasdziesmas.
Dzīvojot Vecmīlgrāvī jaunrades namā, daži no rakstniekiem un māksliniekiem piedalās “Ziemeļblāzmā” rīkotajās aktivitātēs, kas aptver ļoti plašas kultūras dzīves sfēras, sākot no lekcijām un priekšlasījumiem un beidzot ar teātra izrādēm.
1914. gadā karš izbeidz gan Burtnieku mājas kā jaunrades nama pastāvēšanu, gan arī uz laiku paralizē kultūras nama darbību.1990. gadā Burtnieku mājā sāka darboties 2. mūzikas skola un 1995. gada 31. oktobri telpās, kur reiz dzīvoja Kr. Barons ar sievu Dārtu, tika atklāta ekspozīcija, veltīta tiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kas šeit reiz dzīvojuši, kā arī Kr. Barona dzīvei un veikumam Burtnieku namā.

Pēterburgas avīzes

“Uz priekšu, brāļi, naigi, naigi, mums pieder nākamajie laiki” – tā Kr. Barons patētiski uzrunā savu tautu.

1861.gadā Tērbatas draugi Kr. Valdemārs un J. Alunāns aicina Kr. Baronu uz Pēterburgu. 1862. gada vasarā Kr. Valdemārs sāka izdot nedēļas laikrakstu “Pēterburgas avīzes “, un Kr. Baronam bija jāuzņemas laikraksta faktiskā rediģēšana. Tā bija daudzpusīga avīze, tika rakstīts gan par saimnieciskiem, gan izglītojošiem, tiesiskajiem, zinātnes un mākslas jautājumiem. “Pēterburgas avīžu ” uzdevums latviešu kultūras vēsturē bija popularizēt tautā nacionālās idejas. Darbs nebija viegls, jo latviešu tauta atradās vācu muižniecības politiskajā un ekonomiskajā atkarībā. Kr. Barons un Kr. Valdemārs centās ar avīzes starpniecību modināt, iedrošināt, atklāt un celt tautas pašapziņu, pacelt tautas radošo garu un vairot tautas praktiskās zināšanas. Tieši Kr. Barons ir visdarbīgākais avīzes līdzstrādnieks, kurš kā personība aug līdz ar darba lielumu. Viņš ne tikai spēj noārdīt vecās vērtības, bet ar lielu drosmi spēj izklāstīt paliekamas, garīgas, pozitīvas dzīves atklāsmes 19. gadsimta vidū. Top ap 150 rakstu dažādās zinātņu nozarēs – astronomijā, fizikā, ģeogrāfijā, dabaszinātnēs, tehnikā, etnogrāfijā. Valodniecībā viņš pievēršas latviešu ortogrāfijas uzlabošanai, ievieš starptautiskus jēdzienus zinātniskajā literatūrā. Iemēģina roku arī kā rakstnieks, dzejnieks un satīriķis. 1865.gadā “Pēterburgas avīzes ” beidz izdot. Kr. Valdemārs un Kr. Barons nonāk Pēterburgas žandarmērijas uzraudzībā, viņi tiek uzskatīti par politiski neuzticamiem, īpaši Kr. Barons.