Arī toreiz Maskavā cilvēki gaidīja. Ko nu kurš. Kādi latviešu bērni gaidīja tēti atbraucam. Rakstīja veltījumu dzejā, lai to pasniegtu viņam kā savas sirds daļu. Mēs ticam, ka viņš atbrauca no tālās Voroņežas guberņas. Jo bija KRIŠJĀNIS BARONS. Un bērni KĀRLIS UN ANNA, mātei par prieku rakstīja latviski. Arī viņi cerējuši uz Ziemassvētku brīnumu, kas atspīdēs kaut uz brīdi mātes vaigā, kad atkal visi būs kopā. Tēvs jau devis piekrišanu latviešu tautasdziesmu apkopošanas darbam, nākamajā gadā tiks izgatavots Dainu skapis, bet pēc diviem gadiem slimība aizsauks Annu pie zvaigznēm Aizsaulē. Viņai būs tikai 12 gadu... Un vēl kāds sākums. Jau Latvijā. Dēls Kārlis kā kara ārsts dien Valmieras apriņķī. Tēvs Krišjānis Vecmilgrāvī no tālienes vēro Rīgas likteni. Domā par savējiem. Ir grūti laiki. Arī Krišjānim, kurš pieradis pieticībā un taupībā dzīvot, krietni nākas aprēķināt iztikšanu. Šķiet atkal ir tumsa. Šoreiz kara tumsa. Kā saules atspīdums pienāk mazmeitiņas Birutas rūpju pilna vēstule. IR 1918.GADA 18.NOVEMBRIS. Un Krišjānis iet lūgt uzvārīt viņam miežu putru... Lasiet vēstules no Kr.Barona kolekcijas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā! Nākamreiz būs jau citas!